Amatniecība

Keramika

      Keramikas izstrādājumu radīšana ir viena no senākajām amatniecības nozarēm. Jau akmens laikmetā cilvēki visā pasaulē sāk izmantot vienkāršu mālu, lai pagatavotu traukus, kuros uzglabāt saimniecības pārpalikumu, gatavot maltīti, kā arī mālu izmanto kulta priekšmetu un rotaslietu pagatavošanai. Sākotnēji tiek izmantots parasts māls ar piejaukumiem, kādi katrā izmantošanas vietā dabā sastopami, trauka vai priekšmeta forma tiek radīta brīvā formā ar rokām, izstrādājumi netiek apdedzināti.


     Ar laiku keramikas apstrāde izvēršas par augstu mākslu, kad meistari iemācas pagatavot izstrādājumus no visdažādākajiem materiāliem – akmensmasas, porcelāna, fajansa, majolika, terakota, ugunsizturīgajiem materiāliem un citiem. Keramika tiek apdedzināta, tādejādi nodrošinot izstrādājumu izturību, šumeri iemācas lietot podnieka ripu, kas strauji izplatās arī pa visu pārējo pasauli, izgatavotie trauki un priekšmeti tiek glazēti, kļūstot par mākslas darbiem.
      Latvijas teritorijā keramikas apstrādes mākslu ienes pirmās klejotāju ciltis vēlajā paleolītā 8.-7. g.t. p.m.e. Kopš šī laika daudzu gadu tūkstošu garumā māls ir galvenais keramikas trauku darināšanas materiāls. Samērā viegli iegūstams un izmantojams trauku veidošanai, bet komplicēts tehnoloģiskajā procesā, lai varētu iegūt nesaplaisājušu, pietiekami izturīgu, ar niecīgu ūdens uzsūci un acij tīkamu trauku. Nepieciešamība jeb funkcija ir tā, kas noteikusi trauka formas raksturu. Tas arī izskaidro keramikas trauku formu relatīvo nemainību. Toties būtiski mainījušies trauku darināšanas tehnoloģiskie principi. No pavarda apdedzināšanas pārejot uz bedres cepļiem, kas ļauj sasniegt augstāku un vienmērīgāku apdedzināšanas temperatūru, 10.gadsimtā ienākot virpas izmantošanai, kas pavēra jaunas iespējas trauku veidošanas procesā, vēl 500 gadus vēlāk parādoties glazūrai un tad krāsainām angobām.
      Latvieši no keramikas gatavojuši lielāko daļu virtuves rīku. It īpaši izslavēta Latvijā ir Latgales keramika, kur katrs izstrādājums tiek darināts kā mākslas darbs - krūkas, podi, svečturi, virtuves servīzes, šķīvji, figūriņas un daudz kas cits. Latgales keramika gadu gaitā attīstījusies no ķemmes – bedrīšu keramiskās kultūras, kas teritorijā bija izplatīta 3.-2. gt. pr. Kr. Laika gaitā keramikas izstrādājumu darināšana ir distancējusies no ikdienas latvieša dzīves, kļūstot par atsevišķu amatu, ko piekopj tikai nozares profesionāļi – amatnieki.
      Latviešiem raksturīgi no māla ir izgatavot dažādus traukus ar mitoloģiska rakstura zīmēm un simboliem, kā arī glazētus un emaljētus produktus. Taču meistari ir pietiekami prasmīgi un talantīgi, lai izveidotu jeb kāda veida pasūtījumu.

Adījumi

      Adīšana ir viena no senākajām apģērba darināšanas tehnikām, tai vienmēr bijušas ne tikai praktiskas, bet arī dekoratīvas funkcijas. Pirmie adījumi darināti mūsu ēras 3.–5. gadsimtā Arābu nomadu ciltīs.


      Par Latvijā darinātiem adījumiem ir saglabājušās ziņas no 14. gs. Līdz mūsdienām saglabājušies veco adījumu paraugi uzskatāmi par īstiem mākslas darinājumiem. Tie liecina, ka adīšana seno latvju vidū sasniegusi augstu attīstību kā tehnikā tā gaumē. Latvieši sevišķi var lepoties ar saviem daudzveidīgajiem cimdu rakstiem, kas ir vieni no krāšņākajiem Eiropā. Latviešu adījumu tehnika ir pārmantota no paaudzes paaudzē, uzkrājot zināšanas par visdažādākajiem ornamentiem un adīšanas tehnoloģijām. Pārsvarā adījumu rakstos tiek izmantoti mitoloģiskie motīvi, mūsdienās arī stilizētas rakstu zīmes.
      Mūsdienās adījumu meistari Latvijā spēj pagatavot jebko – sākot ar tradicionālajām zeķēm un cimdiem, līdz pat aktuālām modes tendencēm atbilstošām kleitām, mēteļiem, kā arī dažādus dizaina priekšmetus, rotas un daudz ko citu. JETTE UŽĀNE.


Tamborējumi

      Tamborēšanas pirmsākumus varētu meklēt Ēģiptē. Tur atrastās audumu malas bijušas rotātas ar vijumam vai pinumam līdzīgu tehniku.
     Ziemeļu tautām bijusi līdzīga tehnika. Par to liecina atrastās sieviešu kapuces malas rotājums un no matiem darināts tīklam līdzīgs tamborējums. Šie atradumi attiecas uz bronzas laikmetu.


     Viduslaikos ļoti iecienīti bija tērpa rotājumi ar nelielām tamborētām malu noslēgumiem līdzīgām mežģīnēm. Mežģīnes bija pirmie tamborējumi. 16., 17.gs. mežģīņu tamborēšanas māksla īpaši attīstījās un pilnveidojās. Tajā laikā parādās ar adatu darinātas izcili smalkas un greznas mežģīnes, ko papildināja tamborējums. Attīstījās tik sarežģīta tehnika, ka tamborēšanu varēja veikt tikai apmācītas rokdarbnieces. Smalkās, greznās, dārgās mežģīnes iegādājās tikai pasaules bagātākie cilvēki. 19.gs. visā pasaulē rokdarbnieču mīļākā nodarbošanās bija tamborēšana. Tamborēja visu, sākot no tamborētas lentes, ar ko pārsēja zīdaiņu segas, beidzot ar sedziņām, galdsegām, aizkariem. Tamborējumi bija ļoti smalki no smalkiem kokvilnas diegiem. Ar virtuozām mežģīnītēm aptamborēja kabatlakatus, sieviešu veļas detaļas, gultasveļu.
     20.gs. iecienīti kļūst rupjie vilnas dzijas tamborējumi. Latviešu tautas etnogrāfijā tamborējums ir pazīstams jau no 17., 18.gs. Tamborētas mežģīnes ir sievu aubēs, priekšautos, dvieļu un palagu galos. Dažos novados ar mežģīni aptamborēja arī tautas tērpu kreklu apkakles un aproces. 20.gs. – arī latvietes ir aizrautīgi tamborējušas galdautus un mazas dažādu formu sedziņas.
     Šodien latviešu tamborējumi tiek izmantoti augstajā modē – gan izstrādājot atsevišķas tērpu detaļas, gan visus tērpus. Tiek darināti arī tamborēti galdauti, dizaina priekšmeti, rotaslietas un jebkas, ko vien pasūtītājs izvēlās.


Kokgrebumi

      Koka apstrādes vēsture ir tik pat sena, cik sens ir pirmais cilvēks, kurš nošķīrās no dzīvnieku pasaules un sāka lietot darbarīkus. Par pirmajiem apstrādātajiem koka rīkiem var uzskatīt primitīvus duramos rīkus, kas tika noasināti ar krama asmeņiem.


     Koka apstrāde kā amatniecības nozare jau ir bijusi nošķirta senajā Ēģiptē un Ķīnā, šeit tikušas izgatavotas smalkas koka mēbeles, rotājumi un dažādi saimniecības priekšmeti.
     Arī senie latvieši ļoti ātri iemācas apstrādāt koku, gatavojot saimniecības priekšmetus, vēlāk arī ieročus un mēbeles. Vislielāko uzplaukumu kokgrebšana piedzīvo līdz ar Kristietības ienākšanu Latvijā un Hanzas tirgotāju savienības nostiprināšanos. Kokgrebšana kļūst par sarežģītu un pieprasītu mākslu – kokgrebumi tiek izmantoti baznīcu altāru izveidē, smalku māju iekārtošanā utt.
     Šobrīd Latvijā ir saglabājušās gan klasiskās kokapstrādes tradīcijas (gan kā amatniecība, gan kā māksla), gan arī kokgrebumos tiek veidoti modernās mākslas standartiem atbilstoši izstrādājumi.
     Kā klasiskās amatniecības izstrādājumus var minēt dažādus koka galda piederumus, pirtslietas, logu rāmjus, darba rīkus u.c. Kā mākslas piederumi uzskatāmi jau smalkāk izstrādātas oriģinālas mēbeles, dizaina priekšmeti un jebkas cits, ko Jūs vēlētos pasūtīt.


Filcēšana

      Filcs ir senākā cilvēcei zināmā auduma forma. Arheoloģiskajos izstrādājumos atrastas liecības par to, ka filcēšana bija pazīstama Turcijā jau 6500 gadus pr. Kr.


     Kvalitatīvāki izstrādājumi tika atrasti mūžīgajā sasalumā Sibīrijas apbedījumos un tie datējami ar mūsu ēras 600 gadu. Šumeru leģenda vēsta, ka filcēšanas noslēpumu atklāja šumeru kaujas varonis Urnamman netālu no Tigras un Eifratas ieplakas. Cita leģenda vēsta, ka filcs atklāts Romas impērijas laikā mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad vīri, bēgot no vajāšanas, pildīja apavus ar vilnu, lai neveidotos tulznas. Ceļa beigās kustības un sviedri šķiedru bija pārvērtuši vilnas zeķēs.
     Filcs tiek plaši izmantots visur, sākot ar autobūves industriju līdz mūzikas instrumentu ražošanai un būvniecībai.
     Latvijā filca tehnika lietota jau neolītā, darinot siltu apģērbu bargajām ziemām. Mūsdienās filcs tiek izmantots par pamatu dažādu rotaslietu un dizaina priekšmetu izstrādei.


Rotkalšana

      Lai cik bagāti vai nabadzīgi Latviešu tauta arī nebūtu dzīvojusi, rotājusies tā ir vienmēr – gan vīrieši, gan sievietes. Sākotnēji rotas kalpojušas kā amuleti, tikai vēlākos periodos būtiskākai kļūstot dekoratīvai funkcijai. Tāpat arī rotāšanās bijusi sociālā stāvokļa sabiedrībā indikators – kopienu bagātākajiem un augstāku rangu ieņemošajiem pārstāvjiem bijušas greznākas un skaita ziņā vairāk rotas.


     Par rotaslietām izmantots tas, kas bijis pieejams tuvākajā apkārtnē. Latvijas teritorijā tas bija dzintars, kauls, rags, dzīvnieku zobi. Vēlāk rotas sāk izgatavot no metāliem – bronzas, dzelzs arī zelta un sudraba un stikla. Protams, rotaslietas vērtību cēla tās grūtā iegūšana – zobs, kas iegūts medījot lāci, bija ļoti vērtīga rota un varēja kalpot kā talismans visa mūža garumā. Tāpat par vērtīgiem tika uzskatīti priekšmeti, kas ievesti no svešām zemēm un Latvijā nav bijuši pieejami. Senajos apbedījumos atrastas Romas un arābu monētas, kas lietoti kā piekariņi, kā arī krustiņi, kuri ievesti no svešām zemēm (visticamāk no Bizantijas puses) un kuriem Latvijas teritorijas iedzīvotāju apziņā nav bijusi nekāda simboliska asociācija ar kristīgo ticību.
     Runājot par rotu un rotāšanās vēsturi Latvijas teritorijā noteikti jāpiemin Kuršu rotāšanās tradīcijas, kuras bijušas izteikti greznas. Kuršu sieviešu svētku rotas veidotas tā, lai maksimāli izceltu un jau pa gabalu padarītu sievieti redzamu. Svētku važiņrota veidota vairākos slāņos, kurai klāt pievienoti daudzi mazi bronzas zvārgulīši, masīvas bruņurupčsaktas un citi simboliski aksesuāri. Apvienojumā ar rokas riņķiem, gredzeniem un matu rotām, visu darinātu no spožas bronzas, tas radīja patiešām iespaidīgu efektu – sieviete nākot spoži mirdzēja un žvadzēja.
     Seno latviešu rotas tikušas izstrādātas ar pārsteidzošu precizitāti, radot vienreizīgus mākslas darbus. Šis rotkaļu talants ir saglabājies arī līdz mūsdienām, un vēl joprojām Latvijā tiek radītas rotas no zelta un sudraba, kā arī papildināts to klāsts ar plaša spektra bižutērijas izstrādājumiem.


Aušana

      Aušanas tehnoloģiju Eirāzijas iedzīvotāji iepazinuši jau tā sauktajā proto-indoeiropiešu periodā, laikā kad indoeiropiešu tautas vēl nebija stipri attālinājušās viena no otras. Par to liecina līdzīgā uz aušanas tehnoloģiju attiecināmā terminoloģija, kas visās indoeiropiešu valodās ir līdzīga.


     Kad Latvijas teritorijā ienāca pirmie iedzīvotāji, aušanas prasmi viņi jau ienesa sev līdzi. Sākotnēji aušanai tika izmantoti raupji un viegli pagatavojami materiāli, piemēram, ādas plēksnes, raupji vilnas diegi. Tikai vēlāk, nostiprinoties vietsēžu dzīvesveidam, aušana no praktiskas funkcijas sāka iegūt arī dekoratīvu funkciju.      Latviešu lietiskajā mākslā aušanas prasmes kulminācija vērojama latviešu tautastērpos, it īpaši goda tērpa aksesuārā – Lielvārdes jostā.


 
Latvijas Reitingi